Plastmasas maisiņu vēsture

Cybertron atklāja nitrocelulozes plastiskumu, un tās izgatavotās lietas joprojām bija necaurlaidīgas. Viņš to izmantoja, lai izgatavotu skaistas rīsu bļodas, krūzes, pudeles un tējkannas. Viņš apbrīnoja savus šedevrus un uzrakstīja vēstuli savam draugam, slavenajam zinātniekam Faradejam. Diemžēl Faradejam bija vienalga, līdz parādījās fotogrāfs. Fotogrāfam Aleksandram Parkam ir daudz vaļasprieku, un fotogrāfija ir viens no tiem. 19. gadsimtā cilvēki nevarēja iegādāties gatavas-fotofilmas un ķīmiskas vielas, kā tas bija mūsdienās, un viņiem bieži bija jāizgatavo tas, kas vajadzīgs. Tātad katram fotogrāfam jābūt arī ķīmiķim.

Šī maģiskā materiāla "sencis" ir augos visvairāk sastopamā celuloze.

1845. gadā, kad ķīmiķis Sebtans, kurš dzīvoja Bāzeles pilsētā Šveices ziemeļrietumu daļā, eksperimentēja mājās, nejauši uzsita galdu ar koncentrētu sērskābi un koncentrētu slāpekļskābi. Viņš steigšus paņēma sievas priekšautu, lai noslaucītu galdu. Jaukta skābe. Pēc drudžainības viņš uzkarina priekšautu uz plīts un cep. Negaidīti priekšauts aizsvilst un apdeg, un uzreiz kļūst pelnos. Cybertron atgriezās laboratorijā ar šo "nozīmīgo atklājumu" un atkārtotiem "negadījumiem". Pēc daudziem izmēģinājumiem Cybertron beidzot atrada iemeslu: sākotnējā priekšauta galvenā sastāvdaļa bija celuloze, kas bija saskarē ar koncentrētas slāpekļskābes un koncentrētas sērskābes maisījumu, veidojot nitrocelulozes esteri, ko vēlāk plaši izmantoja nitrocelulozē. .

Viens no fotogrāfijā izmantotajiem materiāliem ir "kokvilna", kas ir "nitrocelulozes" šķīdums, tas ir, nitrātu celulozes šķīdums spirtā un ēterī. To izmantoja gaismjutīgu ķimikāliju līmēšanai pie stikla, lai izveidotu līdzvērtīgu mūsdienu fotofilmu.

Piecdesmitajos gados Parks aplūkoja dažādus veidus, kā rīkoties ar kokvilnu. Kādu dienu viņš mēģināja sajaukt kokvilnu ar kamparu. Viņam par pārsteigumu, sajaucot, tika iegūts elastīgs materiāls, kas bija saliekams. Parks vielu sauca par "Paxin", kas bija agrākā plastmasa.

Parks izmantoja "Paxin", lai izgatavotu dažādus priekšmetus: ķemmes, pildspalvas, pogas un rotaslietas. Tomēr Parks nav īpaši apzinīgs biznesā un ir zaudējis naudu, veicot savu uzņēmējdarbību. 20. gadsimtā cilvēki sāka izpētīt jaunas plastmasas izmantošanas iespējas. Gandrīz visu ģimenē var izgatavot no kaut kādas plastmasas.

Turpiniet attīstīt Parks rezultātus un gūstiet no tā peļņu un atstājiet to citiem izgudrotājiem. Džons Veslijs Hajats, iespiedējs no Ņujorkas, redzēja šo iespēju 1868. gadā, kad biljarda{2}}ražošanas uzņēmums sūdzējās par ziloņkaula trūkumu. Hayat uzlaboja ražošanas procesu un deva jaunu nosaukumu "Paxos" - "Civil" (viltus ziloņkauls). Viņš ieguva -gatavu tirgu no biljarda ražotājiem un drīz vien izgatavoja dažādus izstrādājumus no plastmasas.

Agrīnās plastmasas bija pakļautas ugunsgrēkam, kas ierobežoja to izgatavošanai izmantoto izstrādājumu klāstu. Pirmā plastmasa, kas var veiksmīgi izturēt augstu temperatūru, ir "Beckerett". Leo Beklends patentu ieguva 1909. gadā.

1909. gadā Beilends no ASV pirmo reizi sintezēja fenola plastmasu. 1930. gados tika ieviests neilons, un to sauca par "oglēm, gaisu un ūdeni, plānāks par zirnekļa zīdu, cietāks par tēraudu un pārāks par zīdu". To parādīšanās lika pamatus dažādu plastmasu izgudrošanai un ražošanai. Pateicoties naftas ķīmijas rūpniecības attīstībai Otrajā pasaules karā, plastmasas izejvielas ogles aizstāja ar naftu, strauji attīstījās arī plastmasas apstrādes rūpniecība.

Plastmasa ir ļoti viegla viela, ko var mīkstināt, karsējot ļoti zemā temperatūrā, un pēc vēlēšanās var izgatavot dažādas formas. Plastmasas izstrādājumi ir krāsaini, pēc svara, nebaidās no krišanas, ekonomiski un izturīgi. Tās izskats ir ne tikai ienesis ērtības cilvēku dzīvē, bet arī ļoti veicinājis rūpniecības attīstību.